Nepieciešams Sakārtot Latvijas skolu ēdināšanas sistēmu.
Izglītības un aprūpes iestāžu (Turpmāk skolu) ēdināšanas pakalpojumu sniegšana tieši vai pakārtoti ģimenē skar lielāko daļu Latvijas iedzīvotājus. Katrs ir saskāries ar šo nozari, bet maz kurš ir iedomājies, ka Latvijā šai nozarei nav definēti pat visvienkāršākie „spēles” noteikumi.
Katra skola vai pašvaldība individuāli savu zināšanu līmenī izvirza prasības, atbilstoši savām prioritātēm un zināšanām par uzturu. Izvirzīto prasību rezultātā, apvienojumā ar ēdinātāja subjektīviem iemesliem un godaprātu, viens un tas pats ēdiens vienā skolā var maksāt vairākas reizes dārgāk nekā citā.
Kāpēc ?
Pirmkārt:_________________________________________________________________
Latvijā vienlaicīgi darbojās trīs (lielos vilcienos) ēdināšanas sistēmas:
- DOTĒTA – skola organizē ēdināšanu ar pašu algotiem pavāriem un pilnībā apmaksā ēdnīcas uzturēšanās izdevumus. Skolēns maksā tikai produktu cenu. Dotā sistēma ir visdraudzīgākā skolēnam.
- DAĻĒJI DOTĒTA – skolas ēdināšanu organizē komercuzņēmums, bet lai samazinātu ēdināšanas izmaksas daļu sedz skola. Piemēram, telpu apkuri, telpu īri un/vai citus komunālos maksājumus.
- NEDOTĒTA – skolā ēdināšanu organizē komercuzņēmums, pilnībā apmaksājot visus ražošanas izdevumus, ieskaitot komunālos maksājumus un telpu īri. Objektīvi cenas visdārgākās.
Katra skola balstoties uz dažādiem tiešās vadības vai pašu noteikumiem brīvi izvēlās jebkuru no augšminētajām sistēmām, kā rezultātā vienā skolā skolēns apmaksā tikai produktu cenu, bet blakus skolā produktus, pavāru algas un pat apkuri, lai paēstu iegādāto ēdienu savas skolas siltā ēdamzālē. Vienā skolā valsts dotē ēdiena cenu, otrā uz skolēnu rēķina gūst peļņu izīrējot ēdnīcas telpas, neskatoties uz to, ka ēdiena cena tiek dubultota.
Otrkārt:__________________________________________________________________
Latvijā joprojām nav skaidras vienotas kvalitātes prasības skolu ēdienam. Un te nav runa par „E” burtu apjomu vai čipsu tirgošanu. Runa ir par daudz vienkāršākām lietām.
- Vai, skolā pusdienās drīkst iekļaut tikai zupu vai jāpasniedz vismaz divus ēdienus.
- Vai skolā ir jābūt tikai vienām kompleksajām pusdienām, vai ēdienam jābūt arī brīvi nopērkamam izvelēs veidā, vismaz vecāko klašu skolēniem.
- Vai skolas ēdienkarte drīkst atkārtoties katras piecas dienas.
- u.t.t..
Treškārt:__________________________________________________________________
Graujošākais Latvijas izglītības ēdināšanas sistēmai ir vienkāršākais konkursu organizēšanas veids – piedāvājums ar lētāko cenu. Pamēģiniet ieiet veikalā un noteiktas naudas apjomā iepirkt pašus lētākos produktus….. Apvienojot augstāk pieminētās neskaidrības ar Lētāko piedāvājumu, rezultātā visbiežāk iegūstam ne tikai sliktu ēdienu, bet veselību bojājošu. Un konkursu vinnējušais uzņēmējs pie tā nav vainojams, jo tādi bija konkursa nosacījumi.
__________________________________________________________________________
Šo uzskaitījumu varētu turpināt ļoti ilgi, bet galvenais ir tas, ka dotajā brīdī šajā nozarē katrs „spēlējās” ar saviem noteikumiem vai vispār bez tiem. Visa augšminētā rezultātā neviens vecāks nevar būt pārliecināts vai viņa bērns no skolas pārnāks mājās paēdis, nemaz nerunājot par „veselīgu ēdienu”. Neviens vecāks izvēloties mācību iestādi nevar zināt vai turpmāk apmaksājot bērna pusdienas būs spiests apmaksāt arī Pašvaldības nolemto skolas ēdnīcas nomas maksu vai apkures maksu par telpu, kurā bērns baudīs ēdienu. Neviens vecāks nezin pamatojumu kāpēc vienā skolā bērns saņem kvalitatīvas pusdienas par 0.50 Ls, bet citā „formālas” par 1.20 Ls.
Nebūtu grūti ne tikai definēt vienotus kvalitātes un satura noteikumus sakārtojot nozari kopumā, bet arī katrai mācību iestādei piešķirt publiski pieejamus ēdināšanas sistēmas kodus. Kods informētu skolēna vecākus par ēdināšanas veidu skolā. Piemēram,
Labākais gadījums: DS – Valsts Dotēta un Sabalansēta ēdiena prasības
Slīktākais gadījums: NL – Nedotēta, ar konkursu par Lētāko cenu
Atbildēt